Kā jau teicu, animācija – tās ir izklaides viesnīcas iemītniekiem, ko organizē īpaši cilvēki. Animācija mēdz būt dienas un vakara. No rīta tā ir vingrošana baseinā, pa dienu tās ir sporta spēles, piemēram, volejbols vai loka šaušana. Bet lūk, vakaros tiek rīkots šovs par kādu noteiktu tēmu.
Es neatceros, kas kurā dienā bija, tāpēc vienkārši pastāstīšu, kādus priekšnesumus mēs redzējām. Sarakstu varēja uzzināt uz tāfeles viesnīcas vestibilā.
Pirmais – fakīru šovs, turklāt viņi to izrunā tā, ka viegli pārklausīties un saprast kā fucker-show.
Fakīrs sākumā stāvēja uz stikla lauskām. Tad paņēma uz rokām meiteni un nostājās uz stikliem. Tad paņēma divas meitenes – pa vienai katrā rokā. Un nostājās uz stikliem. (Visas bildes – Taņas)
Pēc tam pasauca divus ne tās vārgākās miesasbūves večus. Te nu es ieinteresējos: kā gan viņš varēs ar katru roku pacelt pa 100 kg, un turklāt vēl nostāties uz stikliem. Bet viltīgais fakīrs tā vietā nogulās uz stikliem ar ķermeni, bet večiem piedāvāja nostāties viņam uz muguras.
Ticis galā ar stikliem, fakīrs ķērās pie dēļiem ar naglām. Sākumā gulēja uz viena, tad nolika zem kājām otru, bet uz muguras palūdza nostāties vai nu bērnam, vai meitenei. Beigās viņš paņēma nelaimīgu bērnu ap gadiem 10, un nolika viņu uz stikliem savā vietā. Es uzreiz nodomāju, ka tagad viņš nostāsies uz bērna, un mēs fakīru šova vietā redzēsim šausmu šovu. Taču ar ķermeni norūdītais biedrs to nedarīja, tikai notīrīja bērnu no stikliem un atdeva vecākiem. Bērns, cik varēju manīt, nebija cietis.
Tas viss ilga diezgan ilgi, un es nodomāju, ka te nu arī ir šova beigas, bet fakīrs nehaltūrēja un turpināja dedzināt, pie tam vistiešākajā šī vārda nozīmē. Viņš aizdedzināja divas lāpas, sāka dejot un vadīt lāpas gar rokām un kājām. Skaidrs, ka tas viss notika pie pseidoetniskiem motīviem aka world-music. Bet kā kulmināciju fakīrs iebāza lāpu mutē, satvēra ar zobiem, un tā arī turēja kādas 20 sekundes. Pie viena, saprotams, staigāja uz rokām un darīja to, ko visādi pilsoņi dēvē par novalkātu izteicienu “brīnumaina plastika”.
Lūk, raksturīgs piemērs:
Hint: Šis cilvēks patiešām nevar nostāvēt kājās bez kruķiem ilgāk par desmit sekundēm
Starp citu, nākamajā dienā es pieķēru fakīru sarunājoties ar bārmeni angliski, un apvaicājos, kas tad nu. Uz ko cirtainais man paziņoja, ka viņš ir ieradies Krētā vai nu no Tunisijas, vai no Tanzānijas – vārdu sakot, citu Āfrikas valsti uz “T” es neatradu, bet kādu viņš sauca, neatceros. Vingrošanu baseinā arī vadīja fakīrs – nav brīnums, ņemot vērā, ka viņam vienlaikus ir nepieciešama superlokanība un superspēks.
Nākamajā vakarā mūsu priekšā uzstājās burvis aka iluzionists. Mēs jau domājām, ka atkal izlīdīs fakīrs, bet parādījās padzīvojis onkulītis brillēs, saģērbies visā tādā maģiskā. Rādīja visu, kā jau parasti mēdz būt – truši no cepures, krāsaini lakatiņi sazin no kurienes un tamlīdzīgi. Maģim palīdzēja brīvprātīgie cīņu biedri no bērneļu vidus, pie tam dažāda vecuma – te 6 gadi, te 10, te arī 14. Bet beigu beigās viņš vispār pasauca kādus 60 gadus vecu tantiņu. Vācu tantiņas līdz tādam vecumam saglabājas kā tantiņas, nekļūst par vecenītēm. Parādīja, cik lieliski viņa ģiljotīna dēļa ar caurumiem formā griež gurķus – pa 5 gabaliem vienā rāvienā. Pēc tam iebāza svaigu gurķu porciju ģiljotīnā, bet vienlaikus arī tantiņas roku. Tantiņa, jāsaka, bijās, taču turēja aizsardzību, tas ir, roku caurumā. Beigu beigās maģis cirta ar ģiljotīnu, gurķus sagrieza, bet tantiņas roku, lai cik tas nebūtu dīvaini, nē. Tīri tā neko fokuss, it īpaši tam, kura roka ir ģiljotīnā.
Vēl pāris vakari bija ar dzīvo mūziku – dziedāja te vietējo popsu, te popūriju no visa kā, tostarp krieviski. Vareni tie krētieši – personāls krievu valodu zina, dziedātāji krievu valodu zina, lūk, vienīgi fakīrs nezina.
Vienreiz bija nacionālās mūzikas vakars – tērpušies Krētas nacionālajos kostīmos, trīs kalnieši un viena kalniete deva vaļā pie mežonīgām vietējām melodijām. Pēc tam sāka vilkt pie sevis arī publiku, mācot tai visādus pigorus un dipināšanu. Publika izrādījās apmācāma – vienkāršas kustības atkārtoja ne sliktāk par kalniešiem. Beigu beigās uz skatuves izvilka pusi zāles, un sāka iet riņķadanci, periodiski sadaloties pa pāriem. Andrjuhu arī aizķēra, un viņš no visa spēka dancoja uz deju grīdas te ar vietējiem, te ar brāļiem tūristiem. Esmu kautrīgs un lempīgs, tāpēc vēroju no malas un priecājos – dejas bija ļoti pat ņipras.
Vēl vienreiz bija specvakars – vakariņas ārā, par to es jau rakstīju rakstā par restorānu.
Vēl diezgan bieži bija mini-disco, tas ir, diskotēka bērniem. Tā bija pirms vai pēc citām animācijām. Viesnīcā, starp citu, ir arī parastā diskotēka – pagrabā. Es tur nebiju, bet šaubos, vai tur bija daudz apmeklētāju – nav tas kontingents viesnīcai. Bija arī dejas vienkārši uz skatuves pie bāra – popmūziku lika universālais dīdžejs, ko izmantoja arī visām pārējām animācijām. Vienreiz es redzēju, kā uz deju grīdas zvērīgi deva vaļā krievu bārmene – interesanti, viņiem tā drīkst, vai arī te viņa pāršāva pār strīpu ar raslabonu?
Kas no animācijas atstāja vislielāko iespaidu? Fakīrs bija lielisks, burvis neslikts, lai gan līdz Rikam Vilkoksam viņam vēl tālu. Bet tas – iluzionists ar pasaules vārdu, bet šis vienkārši darbarūķis. Nacionālās dejas lieliskas – kalnieši atdevās par visiem simts. Uzreiz redzams, ka raslabons tos vēl nav līdz galam saēdis, un trešā pasaules kara gadījumā ienaidniekam uz Krētu rādīties nevajadzētu. Vakars ar bārbekjū arī nepievīla.
Tā ka animācijas gala vērtējums ir 4+ no 5. Tāds, starp citu, ir arī viesnīcas reitings.